Medūzas joprojām tiek uzskatītas par vienu no neparastākajiem ne tikai okeānu, bet arī visas Zemes iedzīvotājiem. Bet vai šis noteikums attiecas uz radiniekiem? Vai šie radījumi var viens otru dzīt?
Šūnu raušanas veidi
Medūzas dzenošs laupījums un likumpārkāpēji ar dzeloņainu šūnu (cnidocītu) palīdzību, ar kurām ir aprīkoti viņu taustekļi. Tie ir vienreizlietojami un pēc lietošanas kļūst nelietojami. Tādēļ radīšanas organismā funkcionē vesela sistēma, kas ļauj īsā laika posmā tos atjaunot. Arī labākas drošības dēļ evolūcijas laikā medūzas ieguva vairāku veidu knidocītus:
- mājputnu cistas - palīdz jūras anemoniem veikt caurumus augsnē;
- cilpas formas šūnas - ir pavedienu formā un pēc šāviena sagroza laupījumu;
- līmi - spējīgi pielipt priekšmetiem;
- pīrsings - medūzas dzen ienaidnieku sev līdzi, caurdur miesu un ievada indes.
Stingrās šūnas tiek atlaistas divvērtīgo kalcija jonu satura dēļ, kas atrodas cnidocītu malās. Ja nepieciešams, kalcijs iekļūst šūnā, radot spēcīgu spiedienu, kura dēļ saturs tiek ātri izlaists uz āru.
Vai medūzas viens otru dzen?
Šo radījumu novērojumi parādīja, ka medūzas viens otram nekaitē. Viņi spēj peldēt vismaz blīvu bumbu, vienlaikus neizrādot agresiju. Zinātnieki ir noskaidrojuši, ka dzeloņainās šūnas var automātiski trāpīt mērķī, taču gandrīz visos gadījumos medūzas kontrolē šo procesu un izlemj, kam dzelt.
Interesants fakts: ja medūza nekontrolēja dzeloņains šūnas procesu, tās taustekļi, pieskaroties, pastāvīgi pārspēs viens otru.
Medūzas brāļos neredz draudus, un viņu vidū nav neviena reģistrēta kanibālisma gadījuma. Sakarā ar to, ka nav nepieciešami konflikti, tie viens otram nekaitē. Zinātnieki arī uzskata, ka medūzas ārējais apvalks var būt imūns pret “kodumiem”, ko rada tā lietotājs.
Medūzas viens otru nemīl, jo savā starpā neredz briesmas vai ēdienu. Viņi arī to nevar izdarīt nejauši, jo vairumā gadījumu viņi kontrolē savas dzeloņainās šūnas.