1918. gadā Krievijā sākās pilsoņu karš, kura dalībnieki vienlaikus bija vairākas nometnes. Bet kurš izgudroja šo vārdu un kāpēc komunisti to personalizē ar sarkanu krāsu?

Kāpēc sarkanā krāsa ir komunistu krāsā?

Jebkura politiskā spēka simbolikā, kas vienā vai otrā veidā saistīts ar komunistiskām idejām, vienmēr ir sarkanā krāsa. Šī tradīcija radās vairāk nekā pirms diviem gadsimtiem buržuāziskās revolūcijas laikā Francijā.

Parīzē un citās pilsētās zem sarkanajiem karogiem pulcējās tie, kas bija pret karalisti (karaļa atbalstītāji) un iestājās par iedibinātās revolucionārās kārtības saglabāšanu. Pēc tam sarkano karogu izmantoja Lionas audēji (1834), kuri iebilda pret Orleānas Luija Filipa karalisko režīmu. Pēc 14 gadiem vācu un atkal franču revolucionāri soļoja zem tiem pašiem karogiem. Pat Taiping nemiernieki Ķīnā izmantoja sarkanos simbolus.

1871. gada ziemā sarkanā krāsa kļuva par Parīzes komūnas simbolu, kas kopš WFBR laikiem sevi personificēja kā sanskulotu (Parīzes nabadzīgo) revolucionāro ideju mantinieci. Tā rezultātā līdz 19. gadsimta beigām sarkanais kļuva par neatņemamu komunistiskās kustības atribūtu, kas līdz 20. gadsimta sākumam bija iekļuvis Krievijas impērijā.

Interesants fakts: Francijas revolūcijas rītausmā 1789. gadā Parīzes ielās kā simbols netika pakārts sarkanais karogs. Viņa parādīšanās nozīmēja draudus sabiedriskajai kārtībai.Kā redzat, sākumā šajā krāsā nebija nekā ideoloģiska.

Sarkanie, un kas vēl?

Pēc Oktobra revolūcijas uzvaras un lielinieku nākšanas pie varas Krievijā sarkanā krāsa sāka dominēt valsts valsts karogā un ģerbonī. Līdz pilsoņu kara sākumam parādījās arī Sarkanā armija (precīzāk - Sarkanā armija - strādnieku un zemnieku Sarkanā armija).

Ļeņinam un viņa atbalstītājiem nevajadzēja īpaši izgudrot savas nometnes nosaukumu, jo tas dabiski radās no viņu ideoloģiskās piederības. Boļševiku partijas līderi personificējās ar Parīzes komūniem un uzskatīja sevi par viņu ideju turpinātājiem, paceļot sarkano krāsu uz valsts pakāpi.

Komunistiem sarkans nozīmē izlietas asinis cīnītājiem par proletariāta tiesībām un atbrīvošanu no kapitālistu ekspluatācijas. Sarežģītajā un arī asiņainajā cīņā tika kalta arī uzvara Pilsoņu karā, kas bija vēl viens arguments par labu pazīstamajam vārdam.

Sarkanā toņa ievērošana ļāva boļševikiem simboliski izcelties un pretstatīt sevi citiem militārās konfrontācijas dalībniekiem, jo ​​īpaši tāpēc, ka viņu vidū nebija spēka, kas atbalstītu padomju režīmu.

Interesants fakts: ir vispārpieņemts, ka cara armijas virsnieki piedalījās Pilsoņu karā no baltumiem, un komunisti iestājās par saviem pretiniekiem Sarkanajiem. Šis secinājums ir tikai daļēji patiess. Pēc dažādām aplēsēm, Ļeņina vietā stāvēja 70-75 tūkstoši virsnieku, un tas ir apmēram trešdaļa no visa virsnieku korpusa.Starp plaši pazīstamajiem “defektoru” ģenerāļiem ir slavenā 1916. gada izrāviena vadītājs A. Brusilovs, pazīstams kā “Sibīrijas sarkanais ģenerālis” A. fon Taube, un pirmais no ģenerāļiem, kurš pārgāja boļševiku pusē, M. Bončs-Bruevičs.

Atšķirībā no baltumiem, kuriem pat nebija atbilstošas ​​krāsas karoga, nosaukums “sarkans” izskatās absolūti loģisks. Boļševisma piekritēji bija lojāli komunistiskajiem ideāliem, un šī ideoloģija kopš 19. gadsimta ir cieši saistīta ar sarkanu.